Jāņa Streiča personālizstāde Atvasara
12.11.2024
Kino režisors, scenārists, dažkārt aktieris un mākslinieks Jānis Streičs dzimis 1936. gada 26. septembrī Latgalē. Pēc Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorijas Teātra fakultātes Režijas nodaļas absolvēšanas 1963. gadā, pirmā kino pieredze saistās ar kinorežisora Aleksandra Leimaņa filmu “Cielaviņas armija”, kurai drīzi seko otrā režisora postenis filmā “Tobago maina kursu”. Spēlfilma “Kapteiņa Enriko pulkstenis”, kopā ar kursa biedru Ēriku Lāci, ir Jāņa Streiča debijas filma kā jaunajam režisoram. Starp režisora 22 meistarstiķiem, skatītāju iemīļotākās un hrestomātiskākās filmas ir amzierīgais “Rūdolfa mantojums” (2010), liriskās “Likteņdzirnas” (1997), “Cilvēka bērns” (1991), “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975) un daudzas citas. Vasaras saulgrieži nav iedomājami bez režisora filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), taču filma “Teātris” (1978), Jānim Streičam esot Autora lomā, apbur ar meistara suģestējošo, aktierisko šarmu. Kā režisors Jānis Streičs spēj uztvert un izvest dažādu emociju gammu sevis režisētajās kinofilmās, rokrakstu veidojot kā pilnasinīgu, jūtīgu un ļoti dzīvu, vienmēr mainīgu spektru.
No 1999. gada 24. februāra līdz 2002. gada 5.martam Jānis Streičs bijis Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs. Viņš allaž uzsvēris, ka RLB ir "darba biedrība". Pēc viņa ierosmes sākta RLB nama labiekārtošana, pilnveidotas kultūras un mākslas aktivitātes, namā tiek izstādīti izcilu latviešu mākslinieku darbi un ar 2000. gadu sākta ikgadēja kultūras programma "Gaismu sauca" , kurā tika pieminētas izcilas personības viņu nozīmīgu jubileju atceres gados.
Šo bezgalīgi kūsājošo harizmu Jānis Streičs ietvēris arī savās gleznās, tām atklājot emocionālu pasaules skatījumu – kas viņu aizķer, daba, kādu viņš to redz, un kas viņu interesē. Tie ir dabas un izjūtu tvērumi, krāsas un īpaša gaisotne. Jānis Streičs spēj iznest stāstu jebkurā medijā. 2006. gadā iznākušajā grāmatā “Lāga dvēseļu straumē”, meistars ļauj ieskatīties viņa profesionālajā dzīvē, tās aizkulisēs un lasot satikt viņam zīmīgas personības. Taču grāmata “1991. Tas garais cilvēkbērna gads” (2012), atkārtoti nostiprina filmu “Cilvēka bērns” kā spēcīgu dzirnakmeni kino attīstībā. Jāņa Streiča kinematogrāfiskais mantojums ir būtiska komponente Latvijas kinofilmu vēsturē, kas ietekmējusi daudzu jaunradi un kas noteikusi īpašu kvalitātes toni uz ko tiekties.